Sākot ar dziedāšanu nonākam pie Absolūta
Dziedāšana
ir ļoti nozīmīga. Dziedot dziesmas ar garīgu saturu un noskaņu (Indijā sauc - badžan), mantru (svētie vārdi vai zilbes) atkārtošana ir pieejama katram. Tā ir vienkārša, pilnvērtīga un pieejama īstenošanai mūsdienās, kā arī ir viena no garīgo prakšu sastāvdaļām. Tā sniedz prieku, gandarījumu un garīgo izaugsmi visā tās pilnībā. Vokālās un muzikālās dotības nav noteicošās. Būtiski ir dziedāt ar ziedošanos, veltīšanos. Ja šāda dziedāšana ar veltīšanos tiek piekopta ilgāku laiku, tā pamazām palīdz atvērties mūsu sirdij un prātam, palīdz izkļūt no mūsu pašu radītā priekšstatu slazda, kas ir vienmēr ierobežojošs, uz sevi vērsts (ego), inerts, mūsu attīstību un brīvu, tīru sevis izpaušanos bloķējošs. Ego ir mūsu neziņas un aprobežotību kopums. Lai zaudētu atkarību no mūsu aprobežotības rodas nepieciešamība dzīvot ārpus tās. Tātad, nepieciešami īstenot nesavtību mūsu apziņā. To paveic mūsu eksistence, ja kļūst par ziedošanos. Kad mūsu dzīve pilnībā kļūst par ziedošanos, tā kļūst par garīgu praksi. Šeit būtiski pieminēt, ka tikai autentiska garīgā prakse kas tiek piekopta patiesi un bez priekšstatiem par personīgiem sasniegumiem spējīga īstenot dzīvi ārpus ego. Patlaban mēs nepazīstam tāda veida dzīvi un nevaram paredzēt pieredzes kas vestu pie tās, tāpēc nespējam izveidot arī priekšstatus kas būtu adekvāti. To apzinoties nonākam pie galvenā nosacījuma - padevības īpašības izkopšanas kas ir kopējā un galvenā nepieciešamība visās garīgajās praksēs. Padevībā Absolūtajam (Visaugstākajam) ir zudušas vēlmes sevi ierobežot, sargāt, jo apzināmies ka eksistē tikai viena eksistence, ko var saukt par Dievu, Visaugstāko, kas eksistē visās formās un vārdos un izpaužas mūsos bez mūsu piepūles. Šādiem vārdiem par to stāsta garīgie skolotāji, kas to pārdzīvojuši pilnībā. Šie cilvēki pateicoties nesavtīgam apziņas stāvoklim, vispārējās vienotības pieredzei, kas izpaužas arī kā līdzjūtība vēlās un spēj palīdzēt citiem pateicoties tam ka nemainīgi izpauž savas dvēseles dinamisko spēku, kas vienota ar Absolūto. Šri Činmojs lasa savu dzejoli Absolūts ko sacerēja 13 gadu vecumā, kurā izpaudis vienotības pārdzīvojumu ar Visaugstāko. Šo dzejoli var iemācīties un atkārtot angļu valodā. Šri Činmojs to iesaka kā daļu no meditācijas prakses.
- Dāvids
The Absolute
No mind, no form, I only exist;
I am it whom I have sought.
A realm of Bliss bare, ultimate;
Beyond both knower and known;
A rest immense I enjoy at last;
I face the One alone.
I have crossed the secret ways of life,
I have become the Goal.
The Truth immutable is revealed
I am the way, the God-Soul.
My spirit aware of all the heights,
I am mute in the core of the Sun.
I barter nothing with time and deeds;
My cosmic play is done.
Absolūts
Ne prāta, ne veidola, vienīgi esmu;
Viss zudis - gan domas, gan vēlmes.
Rimst Daba, un apstājas virpuļu grieži;
Pats esmu Tas, ko meklēju.
Man Svētās laimes zeme visa atklājās;
Tur, tālumā, aiz zināmā un zinātāja;
Es neizmērojamā mierā iegrimstu,
Un raugos Vienīgajā.
Es dzīves noslēpumu ceļus esmu izstaigājis
Un pārtapis par Mērķi.
Man Patiesība nemainīga sevi atklāja:
Pats esmu ceļš, Dievs - Dvēsele.
It visas augstienes es garā pārredzu
Un pašā Saules sirdī klusēju.
Vairs mani nesaista ne laiks, ne darbība;
Man spēle kosmiskā ir pabeigta.
Dziedāšana
ir ļoti nozīmīga. Dziedot dziesmas ar garīgu saturu un noskaņu (Indijā sauc - badžan), mantru (svētie vārdi vai zilbes) atkārtošana ir pieejama katram. Tā ir vienkārša, pilnvērtīga un pieejama īstenošanai mūsdienās, kā arī ir viena no garīgo prakšu sastāvdaļām. Tā sniedz prieku, gandarījumu un garīgo izaugsmi visā tās pilnībā. Vokālās un muzikālās dotības nav noteicošās. Būtiski ir dziedāt ar ziedošanos, veltīšanos. Ja šāda dziedāšana ar veltīšanos tiek piekopta ilgāku laiku, tā pamazām palīdz atvērties mūsu sirdij un prātam, palīdz izkļūt no mūsu pašu radītā priekšstatu slazda, kas ir vienmēr ierobežojošs, uz sevi vērsts (ego), inerts, mūsu attīstību un brīvu, tīru sevis izpaušanos bloķējošs. Ego ir mūsu neziņas un aprobežotību kopums. Lai zaudētu atkarību no mūsu aprobežotības rodas nepieciešamība dzīvot ārpus tās. Tātad, nepieciešami īstenot nesavtību mūsu apziņā. To paveic mūsu eksistence, ja kļūst par ziedošanos. Kad mūsu dzīve pilnībā kļūst par ziedošanos, tā kļūst par garīgu praksi. Šeit būtiski pieminēt, ka tikai autentiska garīgā prakse kas tiek piekopta patiesi un bez priekšstatiem par personīgiem sasniegumiem spējīga īstenot dzīvi ārpus ego. Patlaban mēs nepazīstam tāda veida dzīvi un nevaram paredzēt pieredzes kas vestu pie tās, tāpēc nespējam izveidot arī priekšstatus kas būtu adekvāti. To apzinoties nonākam pie galvenā nosacījuma - padevības īpašības izkopšanas kas ir kopējā un galvenā nepieciešamība visās garīgajās praksēs. Padevībā Absolūtajam (Visaugstākajam) ir zudušas vēlmes sevi ierobežot, sargāt, jo apzināmies ka eksistē tikai viena eksistence, ko var saukt par Dievu, Visaugstāko, kas eksistē visās formās un vārdos un izpaužas mūsos bez mūsu piepūles. Šādiem vārdiem par to stāsta garīgie skolotāji, kas to pārdzīvojuši pilnībā. Šie cilvēki pateicoties nesavtīgam apziņas stāvoklim, vispārējās vienotības pieredzei, kas izpaužas arī kā līdzjūtība vēlās un spēj palīdzēt citiem pateicoties tam ka nemainīgi izpauž savas dvēseles dinamisko spēku, kas vienota ar Absolūto. Šri Činmojs lasa savu dzejoli Absolūts ko sacerēja 13 gadu vecumā, kurā izpaudis vienotības pārdzīvojumu ar Visaugstāko. Šo dzejoli var iemācīties un atkārtot angļu valodā. Šri Činmojs to iesaka kā daļu no meditācijas prakses.
- Dāvids
The Absolute
No mind, no form, I only exist;
Now ceased all will and thought;
The final end of Nature's dance,I am it whom I have sought.
A realm of Bliss bare, ultimate;
Beyond both knower and known;
A rest immense I enjoy at last;
I face the One alone.
I have crossed the secret ways of life,
I have become the Goal.
The Truth immutable is revealed
I am the way, the God-Soul.
My spirit aware of all the heights,
I am mute in the core of the Sun.
I barter nothing with time and deeds;
My cosmic play is done.
Absolūts
Ne prāta, ne veidola, vienīgi esmu;
Viss zudis - gan domas, gan vēlmes.
Rimst Daba, un apstājas virpuļu grieži;
Pats esmu Tas, ko meklēju.
Man Svētās laimes zeme visa atklājās;
Tur, tālumā, aiz zināmā un zinātāja;
Es neizmērojamā mierā iegrimstu,
Un raugos Vienīgajā.
Es dzīves noslēpumu ceļus esmu izstaigājis
Un pārtapis par Mērķi.
Man Patiesība nemainīga sevi atklāja:
Pats esmu ceļš, Dievs - Dvēsele.
It visas augstienes es garā pārredzu
Un pašā Saules sirdī klusēju.
Vairs mani nesaista ne laiks, ne darbība;
Man spēle kosmiskā ir pabeigta.
